Nosaukums

Latviešu literārie darbi, adaptēti lasīšanai

Autors (-i)

Mackēviča Arta

Fails uz FTP servera

ftp://ftp.liis.lv/macmat/valodas/ad_lit_darbi.zip

Anotācija

Lasītājus darbā "Latviešu literārie darbi, adaptēti lasīšanai " vēlos iepazīstināt ar šādu autoru darbiem: Vilis Lācis, Ilze Kalnāre, Andrejs Upītis, Pāvils Rozītis, Kārlis Skalbe, kā arī ar dažām latviešu tautas pasakām. Izstrādnes materiāls veidots kā adaptēti teksti, kuros vecvārdiem un ne tik bieži lietotiem vārdiem tiek doti paskaidrojumi, cenšoties nemainīt tekstu. Materiāls paredzēts cittautiešiem.

Pēdējo reizi atjaunināts

01/12/2004

Rainis lasītājiem pazīstams kā dzejas un lugu meistars. Pazīstamākie darbi – lugas “Jāzeps un viņa brāļi” , “ Zelta zirgs”, “Pūt, vējiņi!” u.c., dzejas izlases “ Tālas noskaņas zilā vakarā”, Klusā grāmata” u.c. Rainis nodarbojies arī ar tulkošanu, ir tulkojis gan Puškina “ Borisu Godunovu”, gan Gētes “ Faustu”, gan Ļermontova “ Dēmonus”. Raiņa prozas darbi ne ar ko īpašu neizceļas. Tiesa, Rainim un Aspazijai Pleskavas un Kastaņolas trimdas laikā radās doma kopīgi uzrakstīt romānu, taču tā netika realizēta.

Stāsts “ Spītnieks”, ar kura fragmentiem varat iepazīties, radies Slobodskas trimdas laikā 1900.gadā .

“ Jaunkundžu cienītāji” (tie, kuriem patīk jaunas sievietes) iespraukušies (iespiedušies kā pilnā transporta līdzeklī) dāmu galā un joko par acīm, puķēm, skuķiem (jaunām meitenēm) , brūtgāniem un citām mīlestības lietām; par to, kuri ļaunāki: vīrieši vai sievietes? Gandrīz dzirdami žāvājas (cilvēki žāvājas, kad grib gulēt) garlaicības (garš laiks – laiks, kad nav ko darīt) pūķis (briesmonis) . Bet tam visam pāri skan jautri smiekli līdz pašai istabai ar tējas galdu.

Ak, nu man jāiet, mīļā kundze, pie jums aizvien (vienmēr) tik jautri pavadu laiku, - saka, aši (ātri) vārdus bērdama un staipīdamās ( kad cilvēks tikko pamodies no miega, viņš staipās, staipās arī, lai izkustētos) , kundze ar plānu degunu un lūpām, pieceldamās no tējas galda. – Negribas nemaz šķirties no jūsu viesmīlīgā nama. Sirsnīgi pateicos par laipnu uzņemšanu. Mēs tik jauki patērzējām (parunājāmies, papļāpājām) . Lūdzu apmeklējiet mūs, lūdzu, lūdzu..........

-Ak, paldies, mīļā draudzene! – atbild mājas kundze. Viņai vēl jauna, patīkama seja un vaibsti nav palikuši cieti...... kā lielākai daļai viesu, kuru ģīmjos (sejās) ir kaut kas stipri līdzīgs. Gluži savāds ir tikai kungs galda galā ar garām, baltām ūsām. Laiku pa laikam kas padzirkst (pamirdz) viņā acīs.

- Jūs mūs šovakar tā pagodinājāt (darījāt godu) ar savu apciemojumu; mēs domājām, ka jūs mūs gauži (pavisam) aizmirsušas, - turpina mājasmāte, un nu viņas vaibstos (sejā) parādās saldens smaids.

- Alfred, - viņa pasauc caur kāršu istabas (istaba, kurā spēlē kārtis) durvīm, - nāc taču palīdzi apģērbties mūsu mīļajai Ebert kundzei (apm. 19. gs. Sākumā uzvārdus lietoja bez galotnes). Annas jau atkal nav mājās.

Alfreds atsteidzas no kāršu galda – veikls, uzmanīgs cilvēks, advokāts ar lielām cerībām, kurš domā augstu kāpt (pa karjeras kāpnēm) , jo nekad nenoklīst ( nenoiet, nemaina savu viedokli) uz kaut kādiem uzskatiem.

- Ak, jūs jau tik agri projām? Cik tas žēl! Un tu ar nevari pieskatīt (uzraudzīt, pasekot) dienestniekiem (kalpotājiem) , nav nekādas stingrības!......... – Viņš patīkamā veiklumā – ne par lēnu, ne par ātru – palīdz Ebert kundzei ietikt virsdrēbēs (apģērbties).

- Tādi jau ir palaidušies (kļuvuši neklausīgi, pavirši, slikti strādājoši) tie prastie ļaudis, dienestnieki. Nevar jau vairs izturēt. – Resnā zelta pulkstenķēde notrīc uz resnā Smildziņ kundzes vēdera. Viņai blakus ļoti pieaugusi meitiņa Nanija, liels un trekns bērns.

- Jā, jā, dienestmeita nepieļaus, ka viņai mazs bērniņš iespļauj tai acīs – iemet acīs vecais kungs (pasaka tieši, bez aplinkiem) galda galā un noglauda garās ūsas, viņš nodarbojas ar mājas saimnieces mazo Adiņu, glītu sešus gadus vecu zēnu, kurš bija bijis nerātns (nepaklausīgs) un meklējis pie mātes aizstāvību.

Baltūsainais kungs ir māju dakteris, vispār ļoti iecienīts famīlijās – jocīgs, pat bezkaunīgs un rupjš, bet tomēr prot apieties ar pacientiem, no viņa bīstas (baidās) pat tie, kuri nav viņa pacienti; kapitālu sev sarausis (sakrājis) krietnu (lielu) , daži min tā vērtību itin apaļos skaitļos ar daudzām nullēm. Publika uzskata viņa jokus par kodīgiem (asiem), un viņš savu kodīgumu (asumu) izlietojis praktiski – izēzdams no vietas citus dakterus, un tomēr, ar visu praktiskumu reizēm viņš ir sentimentāls un jutīgs. Šodien vecis sēž pie dāmām, netrumpo (nespēlē kārtis), jo pagājušā reizē paspēlējis (zaudējis citiem spēlētājiem) vairāk kā gribēts.

........... Pašulaik atgriežas Alfreds, pavadījis Ebert kundzi. – Atvainojiet cienījamās kundzes un kungi! Pienākums sauc mani atpakaļ. – Un Jurats aizsteidzas uz kāršu istabu.

Ir gan tie pilsētas bērni bezkaunīgi, - atskan no tējas galda puses. Jurat kundze steidzas pakāsēt (klepot, lai pievērstu uzmanību) mammai – lauku sievai, kas atbraukusi ciemā. Un sāk aši (ātri) runāt:

- Nu reiz ir projām tā Ebertiene....... Nenāk un nenāk vēl mana Anna, nav kas ieliktu Adiņu gulēt.......

- To tavu Annu vajadzētu labi sabārt (sarāt) , - neliekas mierā (nevar nomierināties) vecā mamma, kura vēlas izteikt savu neapmierinātību ar pilsētu, ja jau par bērniem neko neļauj teikt.

- Jā, jā tie cilvēki ir ļauni no bērnu dienām līdz vecumam – pajoko un pats pirmais iesmejas, lai vērstu uz sevi uzmanību (pievērstu sev uzmanību) jauns ierēdnis................, kurš maisās (jaucas pa vidu, bezmērķīgi staigā) pa ēdamo istabu, jo netiek labi ciests (ieredzēts) pie kāršu galda, kur savus līdzspēlētājus ieved bētē (nepatikšanās).

- Nē! – atcērt dakteris. – Cilvēki ir labi no bērnu dienām līdz vecumam, mēs tikai ar savu audzināšanu padarām viņus par sev līdzīgiem rupjiem cilvēkiem un garīgiem tukšiniekiem bez mērķa un jautrības......

- Bet, daktera kungs! Vismaz neskaitot klātesošos!

- Es jau viņus arī ne par ko neskaitu, dakteris atbildēja.